Uz starta “Mocīša darbnīca – 13″[Nolikums]

Konkursa – izstādes “Mocīša darbnīca – 13” tēma veltīta velosipēdam no tā attīstības pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Tieši pirmie mocīši radās no velosipēdiem, kad tie jau bija pietiekami attīstījušies un izmantoja dažādas tehnoloģijas, kā bremzes, zobratus ar ķēdi, vieglu stūrēšanu.

Velosipēds visiem ir pazīstams kā lielisks un videi draudzīgs transportlīdzeklis, ko mēs ikdienā lietojam, lai dotos no punkta A uz punktu B. Kad tad īsti ir radīts pirmais velosipēds un kā velosipēds ir gadu gaitā attīstījies pasaulē un Latvijā?

Pirmos neoficiālos centienus izveidot kaut ko līdzīgu mūsdienu velosipēdam var datēt ar 15. gs., taču ziņas par velosipēdiem līdz 1817. gadam ir apšaubāmas un nav pilnīgas.

19. gadsimta sākumā, 1817. gadā vācu barons, izgudrotājs Karls fon Drezs (Karl von Drais) prezentēja pirmo divriteni, kuru viņš pats nosauca par „staigāšanas mašīnu”, bet nedaudz vēlāk tas nosaukts par “drezīnu” par godu izgudrotājam Karlam fon Drezam.

Laikam ritot, Karla Dreza izgudrotais modelis tika pakāpeniski pilnveidots. Tādi divriteņi – pēc izskata mūsdienu divriteņiem, parādījās ap 1900. gadu. Nozīmīgu ieguldījumu velosipēda attīstības vēsturē devuši tādi cilvēki, kā skots Kirkpatriks Makmilans (Kirkpatrick Macmillan), francūži, tēvs un dēls Pjērs un Ernests Mišo, anglis Džons Kemps Starlijs (John Kemp Starley), skots Džons Boids Daunlops (John Boyd Dunlop)…

Velosipēdu ražošana Latvijā aizsākās tālajā 1886. gadā uzņēmēja Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā “A. Leutner & Co” Rīgā. Sākumā darbnīca izgatavoja 19 velosipēdus, tie bija modeļi, tā sauktie “zirnekļi” – ar lielu priekšējo un mazu aizmugurējo riteni. Tā kā pieprasījums pēc velosipēdiem auga, Leitners pārgāja uz modernākiem divriteņu modeļiem un sērijveida ražošanu, kā arī pārcēlās uz plašākām ražotnes telpām.

19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā Latvijā darbojās arī vēl citas velosipēdu ražotnes. Pamazām Latvija no importētājvalsts kļuva par velosipēdu eksportētāju.

Vispopulārākais velosipēdu ražotājs Latvijā starpkaru periodā bija Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrika, kas no 1927. līdz 1942. gadam ražoja divriteņus un to detaļas. Sākoties Otrajam Pasaules karam, “G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” pārtrauca savu darbību, jo padomju vara atstādināja Gustavu Ērenpreisu no amata un pārņēma fabrikas vadību.

“G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” ražotie velosipēdi saglabājušies līdz pat mūsdienām, un daudzi vēsturiskie velosipēdi ir saglabājušies kā privātīpašums un ģimeņu mantojums.

Latvijas valsts 100gades pasākumu ietvaros BJC “IK Auseklis” Minimotomuzeja tradicionālā konkursa – izstādes “Mocīša darbnīca 13” tēma ir Velosipēds. Esam uzrunājuši cilvēkus, kuri ir sava darba entuziasti un tradīciju nesēji, jo vēlamies, lai skolu, bērnu un jauniešu centru un speciālo izglītības iestāžu dalībniekiem mūsu kopīgais darbs būtu paliekošs un neaizmirstams.

2012. gadā Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss atjauno ideju par velosipēdu ražošanu Latvijā un uzsāk jaunu Ērenpreiss velosipēdu ražošanu. Lai celtu gaismā un parādītu Latvijas spilgtās riteņbraukšanas tradīcijas,

2013. Ērenpreiss nodibina Latvijas Veclaiku divriteņu klubu (2009. g.) un organizē Tvīda braucienus, kas ir īpaši orientēti uz veclaicīgajiem un pilsētas divriteņiem.

Par kultūras mantojuma unikāliem vēstures lieciniekiem kļuvusi tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija Saulkrastu velosipēdu muzejā. Saulkrastu velosipēdu muzejs ir vienīgais nozīmīgais šāda veida muzejs Baltijā, taču pasaulē šī kustība ir ļoti plaši attīstīta.

Pagājušā gs. 70. gados viens no padomju gados populārākajiem Latvijā ražotajiem velosipēdiem bija bērnu trīsritenis „Spārīte”, ko uzsāka ražot Daugavpils Pievadķēžu rūpnīca, taču deviņdesmitajos gados trīsriteņa ražošana apstājās. Spārītes patentu un ražošanas tiesības iegādājās SIA Velo Machine 2011. gadā (valdes loceklis Edgars Samharadze).

Minimotomuzeja krājuma glabātāja

Vija Markova